betaceus

bētācĕus, a, um, adj. [1. beta],

• from or of the beet: pedes betacei, beet-roots, Varr. R. R. 1, 2, 27.—Subst.: bētācĕus, i, m. (sc. pes), beet-root (cf. Charis. pp. 24 and 128 P.; Prisc. p. 618 ib.), Apic. 3, 2; Plin. Ep. 1, 15, 2 (where others, less correctly, read Baeticae); Arn. 4, p. 133 (others, betis).

bētāceus (bētācius), a, um (beta, s. Charis. 37, 16 u. 155, 16. Prisc. 3, 44 extr.), von der Bete, vom Mangold, pedes betacei, Mangold-Wurzeln, rote Rüben, Varr. r. r. 1, 2, 27. – subst. bētāceus, ī, m. u. bētācius, ī, m. = σεῦτλον, die rote Rübe, Form -eus, Gloss.: Form -ius, Arnob. 4, 10 cod. P. Apic. 3, 63 u. 64.

betaceus [CL = of beet] , beet. 14‥ betacius, A. bete WW.

bētācĕus (16) ou -cĭus, a, um, de bette, de poirée : Varro R. 1, 2, 27 || subst. m. , bette : Plin. Min. Ep. 1, 15, 2 ; Apic. 3, 63 ; Gloss.

betaceus , a, um. adj.
莙薘菜者。

Suggest a Translation
See an image