oppugnatorius
oppugnātōrĭus (obp-), a, um, adj. [oppugnator],
- of or belonging to a siege (only in Vitr.): res, Vitr. 10, 22; id. 10, 19.
oppūgnātōrius, a, um (oppugnator), zur Bestürmung gehörig, Bestürmungs-, res, Vitr. 10, 12, 2 u.a.
oppugnātōrĭus, a, um, qui sert à lʼattaque [dʼune ville] : Vitr. Arch. 10, 12, 2.